PROJEKTI 2020

Jaunpiebalga Mūzikas un mākslas skolā tapis projekts

GRĀMATA “100 PIEBALGAS TAUTASDZIESMAS”

      Tautasdziesma – spēka dziesma, stiprie vārdi, piederības sajūta  savai zemei un tautai – tā iedvesmo, spēcina, bagātina, vieno. Tautasdziesma mūsu senčus pavadīja ikdienas darbos, dabas procesos, gadskārtu griežos, priekos, bēdās, no dzimšanas brīža līdz aiziešanai mūžībā. Tautasdziesma – neatņemama dzīves daļa, katram novadam sava, nozīmīga, unikāla.

      Kopīgiem spēkiem ir radīts unikāls materiāls – grāmata “100 Piebalgas tautasdziesmas”, kas sevī ietver Piebalgā pierakstīto tautas dziesmu izdevumu nošu formātā, ko ilustrējuši Jaunpiebalgas Mūzikas un mākslas skolas mākslas programmas audzēkņi. Grāmatā apkopota daļa Piebalgas pusē pierakstītās tautas dziesmas un tā tika veidota kā kopīgs skolas projekts. Grāmata  ir baudāma gan kā mākslas darbs, gan arī materiāls, ko varēs izmantot audzēkņi, pedagogi mācību procesā, apgūstot latviskās tradīcijas, kā arī ikviens, kam tuvas mūsu tautas latviskā mantojuma vērtības, tādējādi turpinot izkopt un uzturēt dzīvas vietējās tradīcijas.

      Iedvesmu projekta tapšanai deva Latvijas 100. dzimšanas dienas svinības. Mēs vēlējāmies atstāt kaut ko paliekošu nākamajām paaudzēm – mūsu dāvanu Latvijai dzimšanas dienā, mūsu novada tautas dziesmu apkopojumu skaistā grāmatā – mākslas darbā.

      Grāmata pavisam tapa veselus divus gadus. Sākotnēji vēlējāmies, lai Jaunpiebalgas Mūzikas un mākslas skolas bērni labāk iepazītu Piebalgas novada tautas dziesmas. Tās iekļāvām dažādos mācību uzdevumos gan mūziķiem, gan māksliniekiem. Un tad, sapratām, ka viss, kas mums ir – ir atsevišķas mapītes bez struktūras un secības.  Tādēļ nolēmām veidot grāmatu, kura būtu gan mācību līdzeklis, gan mākslas darbs, gan daļa mūsu novada vēstures.

      Uzsākām tautas dziesmu apkopošanu. Šo darbu ar ļoti lielu rūpību veica mana mamma un mūzikas teorētisko priekšmetu skolotāja Sarma Petrovska.  Tika apzinātas ap simts tautas dziesmas, kas pierakstītas Piebalgā un tās tuvākajā apkaimē, zinot, ka senāk Piebalgas novada robežas bija citādas, daudz plašākas. Tālāk turpinājās darbs pie savāktā materiāla strukturēšanas pa tēmām un blokiem, līdz nonācām pie četrām sadaļām, kas sasaucas ar Latvijas četriem gadalaikiem.

      Mākslas programmas audzēkņi, skolas gada tēmas ietvaros, visu iepriekšējo periodu veidoja ilustrācijas grāmatai – viņiem palīdzēja skolotājas Zanda Liedskalniņa, Maija Apsīte un Rasa Ontužāne. Mūzikas programmās tautas dziesmas esam iekļāvuši mācību uzdevumos dziedot tās koncertos, konkursos, izmantojot kā mācību materiālu ikdienas darbā.

      Visas savāktās tautas dziesmas no rokrakstiem ir pārrakstītas datorrakstā, ko paveica skolotāja Sandra Briede, un ir veikta audzēkņu radīto ilustrāciju pārfotografēšana, lai tās varētu izmantot grāmatā.

      Grāmatā apkopota tikai neliela daļa no tautas dziesmām, kuras pierakstītas Piebalgas pusē. Tās atspoguļo Piebalgas dabu, tās ritējumu, norises cilvēku dzīvēs visos četros gadalaikos, tādējādi parādot vietējās kopienas tradīcijas un vērtības. Grāmatas ideja izvērtās kā vienots projekts visai skolai. Mūziķi dziesmas iekļauj mācību darbā, apgūst tās un izmanto savā koncertpraksē, savukārt mākslas programmas audzēkņi, zīmējot ilustrācijas šīm tautas dziesmām, apguva ilustrāciju kā vienu no vizuālās mākslas tehnikām.

      Rakstījām projektus, lai dabūtu finansējumu grāmatas drukāšanai un maketēšanai, jo visu lielo darbu paveicām ar saviem spēkiem. Kad sapratām, ka VKKF projektu Vidzemes reģiona konkursā esam saņēmuši finansējumu, sākās pats spraigākais noslēguma etaps – grāmatas maketēšana, vizuālā koptēla veidošana un visa kopīgā materiāla rediģēšana. Šeit mani palīgi bija mūsu skolas skolotāja, Vizuāli plastiskās mākslas programmas vadītāja un māksliniece Sandra Strēle, kura izveidoja grāmatas vizuālo koptēlu tādu – kāds tas šobrīd ir baudāms. Savukārt datordizainere Lauma Neretniece visas mūsu piezemētās un arī trakās idejas salika digitālajā formātā, lai grāmatu varētu nodrukāt. Ar Sandru un Laumu nepārtrauktā saziņā strādājām gandrīz divas nedēļas gan agros rītos, gan vēlos vakaros, lai laikā paspētu grāmatu nodot drukāšanai. Droši varu teikt, ka mēs trīs modāmies un gulēt gājām ar domām par grāmatu J

      Milzīgs atbalsts bija arī no mūsu sadarbības partneriem – tipogrāfijas “ADverts”, kas atsaucās visām pēdējā brīža izmaiņām un mākslinieciskajām idejām.  Par to paldies projektu vadītājai Agitai Kupačai.

      Līdz šim nav publicēts neviens izdevums, kur būtu apkopotas Piebalgas pusē pierakstītās tautas dziesmas. Tādēļ, veidojot šo grāmatu, vēlamies izcelt tieši mūsu novadam raksturīgo latviešu folkloras mutvārdu daiļradi – piebaldzēnu vērtības un tradīcijas tautas dziesmās.

     Grāmatas tapšanā ir ieguldīts milzīgs kopdarbs un liels emocionāls atbalsts, par ko esmu no sirds pateicīga saviem kolēģiem mūzikas un mākslas skolā, kā arī Jaunpiebalgas novada domei. Bez tik nopietnas komandas šāds projekts nemaz nebūtu iespējams!

      Mana radošā komanda:

Tautasdziesmas apkopoja un sakārtoja: Sarma Petrovska

Māksliniece: Sandra Strēle

Datordizains: Lauma Neretniece

Nošu materiālu digitalizēja: Sandra Briede

Grāmatu ilustrēja: Jaunpiebalgas Mūzikas un mākslas skolas VIZUĀLI PLASTISKĀS MĀKSLAS PROGRAMMAS audzēkņi  (skolotājas Zanda Liedskalniņa, Maija Apsīte, Rasa Vilka, Sandra Strēle)

Foto: Samanta Eihentāle

Atbastīja:

Latvijas valsts meži un Valsts kultūrkapitāla fonds Vidzemes kultūras programmas 2020. gada projektu konkursa ietvaros

Jaunpiebalgas novada dome

Paldies saku arī Andrim Ērglim, Jurim Pīčam, Vēsmai Johansonei, Agitai Kupačai un ikvienam mūsu atbalstītājam un draugam, kas palīdzēja tapt grāmatai.

Izdevējs:  Jaunpiebalgas Mūzikas un mākslas skola

Tiražētājs: TIPOGRĀFIJA “ADverts”

Projekta idejas un realizācijas autore –  Aija Sila

PROJEKTI 2019

“Manas skolas ainavas vēsture”

JAUNPIEBALGAS MŪZIKAS UN MĀKSLAS SKOLĀ

(Atbalsta: VKKF, Latvijas Valsts meži, Jaunpiebalgas novada dome)

 

Jaunpiebalgas Mūzikas un mākslas skola pastāv kopš 1986. gada 6. septembra. Skolai ir bijušas vairākas ēkas, kurās tā ir darbojusies vairāk kā 30 gadu pastāvēšanas laikā. 2016. gada 6. septembrī, skolas 30 dzimšanas dienā, tikām pie mūsu jaunās mājvietas – vēsturiskās ēkas Br. Kaudzīšu ielā 10, kas līdz tās rekonstrukcijas brīdim ir kalpojusi kā ārstniecības pakalpojumu sniegšanas vieta. Tā tika uzbūvēta 1875. gadā, vēl muižas laikos.

Esam ieguvuši brīnišķīgu ēku skaistā ainaviskā vidē. Tāpēc uzskatām par savu pienākumu – izzināt un izpētīt šīs ēkas un tās tuvākās apkaimes vēsturi, lai saprotam, ko esam mantojuši no iepriekšējām paaudzēm un kas ir jāsaglabā nākamajām. Lai īstenotu projekta mērķi – izpētītu ēkas vēsturi un tās ainavu, iedzīvinātu to šodienā, esam realizējām vairākas aktivitātes.

Esam apzinājuši pieejamos vēsturiskos materiālus, veikuši to atlasi. Esam intervējuši cilvēkus – bijušos medicīnas darbiniekus, kas saistīti ar šīs mājas vēsturi. Tika savāktas un apkopotas vēstures liecības un fotogrāfijas, kur redzama ēkas pagātnes ainava un vide.

Lai projektu padarītu interesantu un saprotamu arī skolēniem, projekta ietvaros organizējām vairākas aktivitātes.

Pirmā no tām bija pārgājiens, kas notika 4. jūnijā . Tā laikā pētījām un fotografējām skolas tuvākās apkārtnes ainavu. Par pamatu ņēmām vēsturiskās fotogrāfijas un mēģinājām ainavu no tā paša skatu punkta nofotografēt šodien. Pārgājiens izvērtās pus dienas un vairāku kilometru garumā.

Projekta ietvaros tika organizētas arī meistarklases – radošās darbnīcas gan mūziķiem, gan māksliniekiem.

  1. jūnijā notika meistarklase “Manas skolas ainava skaņās”. Skaņu, ritma fantāziju meistarklasi vadīja ritma instrumentu spēles skolotājs, perkusionists Mikus Čavarts, kurš dalījās savā pieredzē un zināšanās par ritma pasauli, skaņu izvilināšanas mākslu no dažādām perkusijām, kas radītas un veidotas no dabas materiāliem.
  2. jūnijā skolas parkā un telpās notika meistarklase “Manas skolas ainava glezniecībā” –gleznotājas, mākslinieces Sandras Krastiņas vadībā. Skolēnu darbu pamatā tika ņemta skolas ēka, tās tuvākā apkārtne, skolas ainava kopumā un katra audzēkņa personība – “es” skolā.

Esam apkopojuši visus uz šo brīdi iegūtos vēsturiskos materiālus, sakārtojuši šo bilžu albūmu, ieguvuši emocijas un līdzpārdzīvojumu piedaloties projekta aktivitātēs. Bet pats galvenais – esam sapratuši, ka šis ir tikai sākums, jo vēl paliek daudz neizzinātā un nenoskaidrotā…

 

Projekta vadītāja – Aija Sila

Jaunpiebalgas doktorāts

 “Jaunpiebalgas doktorāts” ar Nr. 76 F atdalīts no Jaunpiebalgas muižas ar 7.80 ha lielu platību. Tādas ir senākās, pašlaik atrastās ziņas par Jaunpiebalgas Mūzikas un mākslas skolu, kas šajās telpās – Jaunpiebalgā, Br. Kaudzīšu ielā 10 – atrodas kopš 2016. gada 6. septembra. 1932. gada 12. decembrī ar Zemkopības ministriju tika noslēgts izpirkšanas līgums, līdz ar to īpašuma tiesības apstiprinātas Jaunpiebalgas pagasta pašvaldībai.

Tomēr nosaukums mazliet mainījies. Tā arhīva fonda “Valsts statistikas pārvaldes” dokumentos 1942.gada 17. jūlijā atrodams ieraksts, ka 1939. gadā Cēsu apriņķa Jaunpiebalgas pagasta Ārsta mājas īpašniece bijusi Jaunpiebalgas pagasta pašvaldība, arī 1942. gadā zemes īpašuma valdītāja tā pati -Jaunpiebalgas pagasta pašvaldība.

Padomju periodā, mainoties administratīvai teritorijai, mainījās nosaukumi: Smiltenes rajona Jaunpiebalgas ambulance; Gaujienas rajona Jaunpiebalgas ambulance; Cēsu rajona Jaunpiebalgas ambulance.

Doktorāta ēka, Brāļu Kaudzīšu ielā 10.

No preses zināms, ka 1902.gadā Jaunpiebalgas doktorātā strādājis ārsts Kārlis Lībietis, kurš publicējis populārzinātniskus rakstus par acu slimībām, kā arī ārstējis komponistu Emīlu Dārziņu. Ārsta darba pieredze apkopota grāmatā „Ārsta padomi, sevišķi lauciniekiem” (1890) ar 188 lappusēm un piecām ilustrācijām.

1904.gadā darbu doktorātā uzsāk Jānis Liepiņš, kurš 1914. gadā papildina zināšanas Vācijā, bet 1919. gadā atgriežas Jaunpiebalgā. Līdzās ārsta praksei viņš nodarbojas ar dažādu zinātnisku rakstu publicēšanu.

1987. gada “Padomju Druvā” Hermanis Pakulis minējis, ka 19.gs. beigās Jaunpiebalgā strādāja divas vecmātes – Marija Ķuže un Emīlija Baltiņa. Emīlija beigusi Jurjāna vecmāšu kursus, bet Marija Ķuže šo darbu apguvusi pašmācības ceļā. Abas mediķes bijušas ļoti iecienītas ļaužu vidū kā veiksmīgas sava amata pratējas.

Pamazām apkopojas vēsturiskās ziņas – no cilvēku stāstiem, no preses materiāliem. Arī padomju laikos ēkā strādāja izcili ārsti dažādās specifiskās jomās, te bija dežūrtelpa neatliekamajai palīdzībai, kā arī 2. stāvā bija iekārtoti dzīvokļi.

Daudzus gadus ārsti, kuri strādāja slimnīcā, pieņēma pacientus arī ambulancē. Te bija rentgens, varēja izmantot fizioterapijas iespējas, kā arī tika veiktas analīzes.

Uz ēkas sienas akmenī iekalts gada skaitlis – 1857. Līdz ar to paliek uzdevums – atrast ziņas, kam ēka būvēta? Vai doktorātam un medicīniskiem mērķiem jau no pašiem pirmsākumiem? Kas ēku būvējis?

Vēsturniece – Vēsma Johansone